Large-flowered irises cultivation

Šī greznā dārza skaistule vienaldzīgu neatstāj nevienu. Par ziemeļu orhidejām dēvētās puķes mūs priecē visās varavīksnes krāsās – no spoži baltas līdz melnai. Lieliem tauriņiem līdzīgie ziedi vējā šūpo savas kruzuļotās ziedlapas un dāvā mums brīnišķīgu smaržu. Lielziedu īrisi savu ziedu parādi sāk jūnijā, kad jau beidzies pavasara puķu ziedēšanas trakums, tā pievēršot visu uzmanību vienīgi sev.\r\n

    \r\n

  • Īrisu stādīšanai jāizvēlas tāda vieta dārzā, kuru saule apspīd no rīta līdz vakaram. Īrisi augs arī pusēna, taču ziedu nebūs.
  • \r\n

  • Īrisus nedrīkst stādīt mitrās un zemās vietās, kur pavasaros un rudeņos mēdz uzkrā es ūdens. Vēlams reljefs ar slīpumu vai paaugs nāta dobe. Īrisi nav jālaista. Izņēmums ir jaunie stādi pēc iestādīšanas.
  • \r\n

  • Īrisiem piemērotas augsnes ar neitrālu reakciju. Augsnes skābuma mazināšanai ieteicams kaļķot. Var izmantot koka pelnus un dolomītmiltus.
  • \r\n

  • Īrisu mēslošanā izmantojams tāds pilnmēslojums, kur slāpeklis ir 2-3 reizes mazāk kā fosfors un kālijs.
  • \r\n

  • Īrisi jāstāda sekli, lai sakneņa augšējā daļa būtu redzama. Ja sīkās saknītes ir maziņas, sakneni var piespraust ar koka kāsī , lai tas nekustētos vējā un varētu ieaug es.
  • \r\n

  • Īrisu galvenā slimība ir bakteriālā puve. Lapas un ziedkā pie pamatnes nopūst un nogāžas un saknenis aiziet bojā. Galvenais ir laikus pamanīt šo slimību sākumā. Līdz ko lapas un saknenis sācis pūt, visas bojātās daļas jāizgriež un jāatrauš zeme, laujot apspīdēt saulei. Var apbērt ar kālija permanganāta graudiņiem, kaļķi, dolomītmil em.
  • \r\n

  • Īrisus pārstāda pēc 3-4 gadiem, kad cers sakuplojis un vidū veidojas tukšums. Labākais pārstādīšanas laiks ir jūlijs, bet var pārstādīt arī ziedēšanas laikā, tā mazāk traumējot jaunās saknītes.
  • \r\n

  • Pavairošanai ņem jaunos sakneņus, nolaužot līdz iepriekšējā gadā augušajam saknenim.
  • \r\n